Vitrupe- Tūja . Ar mammu pār akmeņiem

Arī mamma uzzina par manu jūras pārgājiena piedzivojumu, un labprāt ņemu viņu līdzi- uz, manuprāt, skaistāko pārgājiena posmu līdz šim- Vidzemes akmeņaino krastu. Abas ierodamies ar auto- viņas mašīnu atstājam finiša lokācijā- Tūjas publiski pieejamajā bezmaksas kempingā, “Vasas”, ko pārvalda Latvijas Valsts Meži. Skaista, labiekārtota, un agrā pavasarī vēl klusa vieta. Mamma nevar izlemt, kādas drēbes un apavus vilkt, pārceļam visu uz manu auto, lai izlemtu sākumpunktā. Laiks pavasarīgi silts,un aizdomas, ka mamma paņēmusi līdzi vairāk, kā vajadzēja. Sākumpunktā, bezmaksas pieturā pie Vitrupes ietekas jūrā, sakrāmējam somas, un dodamies ceļā. Es ņemu līdzi savu pārgājienu koku, par ko mamma sirsnīgi iesmej. Neesmu droša, bet pieņemu, ka kādā brīdī viņai arī tādu sagribētos, jo papildus balsts , lēkājot pa Vidzemes akmeņainā krasta akmeņiem, ir neatsverams. Laiks ir silts un saulains, un posms brīnišķīgs. Sākot ar stāvkrastu pie Vitrupes, līdz akmeņainajam krastam, un ragiem, kas mūs kā atspēriena punkts sagaida ik pēc mirkļa. Vitrupe kādu brīdi plūst paralēli jūrai, un šķiet, krasts ir daudz zemāks kā jūrā. Dzestrais upes ūdens lēnu ieplūst jūrā, samaisot krāsas un noskaņas. Noejam lejā, lai ietu gar jūras krastu. Smaidu, jo saprotu, ka cilvēki mūs sveicina- jo mamma, ejot pa priekšu, izrādās pasveicina viņus pirmos. Piestājam pie Kutkāju raga- mamma grib parunāties ar vitējiem, kas raga virsotnē sparīgi vāc ziemā sakritušos zarus. Un atkal ejot noskaņa pilnīgi cita, mammas azarts dod gājienam citu garšu. Viņa aizrautīgi jautā,cik kilometri jau noieti, un kā sauc to vai šo upi. Latvijas Valsts Mežu aplikācijā sekoju līdzi maršrutam un maksimāli cenšos rast atbildes, jo interesanti arī man. Pludmale ilgu laiku tukša- te līgani peld vien pāris gulbji un tālumā, kraujas augšā ieskanas traktors. Viss mainās brīdī, kad piesoļojam pie Veczemju klintīm- jau no tāluma redzam, ka cilvēki kā skudras staigā pa jūras krastu un fotografē visu, kas acīm saskatāms. Rosība manāma virn ap kilometru no parkinga vietas. Interesanti šo visu rosību redzēt it kā no malas, un paiet tai garām, nokļūstot krastā, kur tikpat skaisti zemes atsegumi un klintis, vien cilvēku nebojāti un saudzēti. Nonākam pie Ķurmjraga un pastāstu mammai par to, kā bāka pēc vētrām ik gadu tuvojusies kāpas malai, līdz no tās noslīdējusi pavisam. Brīnos, ka mamma, šī aizrautīgā, dzīvespriecīgā būtne, šeit vēl nav bijusi. Tomēr laika brīnīties nav daudz, jo viņa atkal jau paātrina tempu un rauj mani sev līdzi. Ik pa laikam viņai šķiet, ka atpazīst kādu no kraujām un spītīgi mēgina tajās uzrāpties, lai atrastu savu auto. Un vienā no šīm reizēm kāpā kāpšanas ekspedīcija izrādās veiksmīga, un pēc 14 kilometriem gājiena pa akmeņiem esam nokļuvušas galapunktā. Sakarsušas, ar joprojām liekiem āboliem un šallēm somā. Mamma nopeldas. Aprīlis. Un viņas vasara ir sākusies.