Ainaži-Kuiviži. Par solījumiem sev

 

Esmu nolēmusi noiet visu Latvijas jūras krasta līniju. Un katru reizi gājienu sākt tur, kur pēdējo reizi to beidzu, lai kaut kā spētu sasaistīt šo piedzīvojumu vienā veselumā, spētu savilkt kopā domas, un galu galā, neizlaist nevienu metru. Varbūt skrupolozi, bet noiet jūras līniju man saistās tiešām ar nepārtrauktām pēdām gar jūras krastu. Ak, cik naivs bija šis lēmums! Jau pirmajā dienā, ejot posmu Ainaži-Kuiviži, sev šo 100% krasta gājiena solījumu lauzu. Bet par visu pēc kārtas!

Ainaži-Kuiviži, 17 km

Par solījumiem sev

Agri no rīta ierodos Latvijas-Igaunijas robežā, noparkoju auto pie Ainažu mola un pa skaisti atjaunoto taku dodos mola virzienā. Palaidusi suni skriet, pašai rodas sajūta, ka sunča un mana sirds ir vienādi saviļņota. Aukstais marta vējš pūš tieši ausīs- satinu šalli ciešāk un priekā lecu līdzi sunim. Nonākam līdz Randu pļavām. Un nu man top pilnīgi skaidrs, ka tās nav zālītes starp seklām peļķītēm. Biju iegādājuesies gumijas zābakus, lai savā naivumā noietu visu ceļu gar jūru caur tām niedrēm. Nereāli! Niedres pāri galvai divarpus metru augstumā, sajūta kā Japānas bambusu audzē, un pa vidu visam dziļi, duļķaini grāvji, kuriem dziļums vien ar kokiem mērāms. Pa tiem pašiem labirintiem dodamies ārā no džungļiem, naivi cerot atrast taku, kas mūs spētu vest maksimāli paralēli jūras krastam. Tinderī, ar vienu entuziastisku Latvijas ceļotāju sarakstoties, viņš jau minēja, ka šo posmu iespējams iet vai nu pa šoseju, ik pa laikam ieejot līdz jūrai paskatīties, cik tur  skaisti, vai arī tiešām pa jūras krastu- pa dziļu ūdeni , kur apakšā asi akmeņi. Viņa draugs ejot reiz skaisti esot kāju sagriezis. Vai arī mana ceļā izgudrotā versija- iet ziemā, kad krasts aizsalis un mala klāta ar dziļu ledu. Trešo variantu atkārtošu, lai posms skaitās! 

Sākam iet gar šoseju. Baudu tas nesagādā nevienam- ne sunim, ne man , ne autovadītājiem. Aizejam līdz Randu pļavām- tur iekārtota skaista, lēnu pastaigu taka caur niedrēm. No skatu torņa vēl viens apliecinājums Randu pļavu un slapjumu plašumiem. Ja dodies, paņem  binokli! Tur daudz putnu, ko interesanti pavērot pavasaros. Takas sākumā satieku kādu paziņu ar ģimeni- arī viņi atskrējuši pavasara meklējumos. Viņa gan brīnās, ka šo jūras gājiena piedzīvojumu baudu viena. Samīļojamies, atvadāmies, un dodamies katra savā virzienā. Pēc mirkļa Ivetas telefona zvans – vai varu paskatīties pludmalē, tur viens no bērniem aizmirsis savu plastmasa dinozauru. Smieklīgs ir skats, kad ieraugu vientuļu tiranozauru pludmales smīltīs vērojot horizontu!  Iveta uzraksta vēl vienu ziņu- viņas meita esot  jautājusi, kas es biju un esot sajūsmā teikusi: “Viņa bija tik skaista! ”

Pēc tam mēroju ceļu atpakaļ uz auto- izmisīgā cerībā nostopēt auto, kas aizvestu mani, un suni līdz galam. Un bez rezultātiem. Brauc smagie auto rindām, un, visticamāk,visi uz Igauniju. Gariem, lēniem soļiem izejam cauri Ainažiem, sēžamies auto un dodamies nākamās darba nedēļas virzienā.