Lilaste- Carnikava. Cilvēki kā izskalotas jūraszvaigznes

Izkāpju Lilastes vilciena stacijā un pa mežiem un tanku ceļiem sameklēju upi, pie kuras pagājušoreiz debesis sagriezās un satumsa. Caur kāpām izeju līdz krastam- skatam paveras siltas, gaiši brūnas smiltis un melni zils, mierīgs ūdens . Cilvēki te atpūšas, tik apģērbti, cik katram gribas. Te ir bohēmas pludmale, un neviens viens otram netraucē. Te nav arī mērķtiecīgi uz nūdistiem vērstu acu, jo šī oāze tālu no pilsētām un ir liela iespēja, ka te atbraucot, kailuma var arī nebūt. Karsts. Saminstinos pāris bikini ķermeņu priekšā un tomēr novelku visu lieko un metos ūdenī. Ūdens nav daudz vēsāks par gaisu- veldzi jūlija vidū jūrā neatrast, vismaz ne šovasar. Un arī šoreiz eju ūdenī un ārā neskaitāmas reizes, lai būtu vieglāk elpot un varbūt arī iet. Rīgas un civilizācijas tuvums te progresīvi pieaug- jo tuvāk Rīgai eju, jo vairāk te cilvēku. Ļauži kā izskalotas jūraszvaigznes un snaudoši roņi ir sagūluši jūras krastā, un šķiet, spēlē nekustības spēli. Saule spīd tieši sejā, un neviens nekustās. Pie meitenes kājas spindz muša, viņa nekustās. Vectēvam pie sejas smiltīs iekrīt bumba. Nekustās. Te ir arī skrienošas jūraszāles, tomēr šodien nekustīgā spēle pārliecinoši dominē piekrasti. Un policija mēra neesošos attālumus starp gulētājiem. Nepārprotiet, arī es mēdzu nekustīgi gulēt jūrā un nenosodu absolūti nevienu, tomēr, ienākot te no klusām, neapdzīvotām pludmalēm, tāds kā kultūršoks neizbēgams. Esmu nokļuvusi Gaujas ietekā jūrā, kur saldūdens sajaucas ar sāļo, upju zivis ar jūras zivīm, un cilvēki- viens ar otru. Te priedes padodas abu krastu priekšā- tās smiltīs guļ kā savaldzinātas jaunavas pikniku zonām. Neizbēgama šī gājiena sastāvdaļa- mana samocītā kājstarpe. Jo ilgāk eju un vairāk peldos, jo lielāka berze rodas starp stilbiņiem. Te nerunāju par erotiskiem pieskārieniem, te tālu no tā. Kad esmu nokļuvusi līdz Gaujai, man jau ir izpētīts rīcības plāns un atvērta karte uz tuvāko veikalu. Ar jūsmu un caur sāpēm iemūžinu Gaujas krastus un ceru drīz ieraudzīt jaunuzbūvēto gājēju tiltu. Mācos pārslēgt prātu un izslēgt sāpes . Veikalā apsolu sev aliņu un šortus. Vai vīriešu apakšbikses, kas varbūt man derētu kā šorti. Pirmajā veikalā tieku pie aliņa, kuru gādīgi man atver vietējie rindā stāvētāji. Otrajā veikalā tieku pie apakšbiksēm, kas spītīgi turpina rullēties augšup. Jūtu, ka ilgi šo gājienu nespēšu turpināt- pa Carnikavas promenādi aizeju līdz otram Gaujas krastam, un smiltīs ieklāju kleitu, un apguļos saulē. Ja ne iet, tad pagulēt kā jūraszvaigzne.