Tūja- Zvejniekciems. Smieklu jūra un vējš

Šodien atkal ir smieklu diena- māsa izlēmusi nākt līdzi! Lai nejuktu galva-savu draudzeni saucu par māsu. Tiekamies autobusā- viņa jau ir izbraukusi, es pievienojos Teikā. Vispār interesanti, masku vilkšana obligāta, bet sabiedriskajos autobusos uz sēdēšanu ar 2 metru atstarpēm piever acis. Un tur kājas kopā, lai vairāk cilvēku var sasēsties. Te atgādinu sev, par ziemu/pavasari/vasaru 2020+2021. Covid. Lai gan, nezinu, kā šo posmu vispār spēsim aizmirst. Sēžam aiz divām sievietēm, kuras, pusgaros Karrimor šortos un salocītām nūjām rokās, arī izplānojušas tieši to pašu, ko mēs. Varbūt tās arī esam mēs, pēc gadiem trīsdesmit, jo dzirdam, kā abas gardi smej par sev tik ļoti aktuālām, bet diemžēl, vecu sieviešu tēmām. Sākumā pūšam, ka tas viss būs jāklausās vairāk kā stundu. Beigās jāklausās dāmām- ar māsu arvien skaļāk un nevaldāmāk parrunājam eksponenciāli aizvien apkaunojošākas tēmas, par kurām pašlaik drošāk ir klusēt. Un smējamies kā pēdējos solos skolas ekskursijās. Izkāpušas no autobusa, viegli atrodam neveiksmīgo upi, kurā ielēcu iepriekšējā reizē, un no Tūjas mola turpinām ceļu. Šis gājiens ir par prieku, kas rodas vien no tā, ka vismīļākais cilvēks ir tepat, blakus. Un neko vairāk nevajag, tik pat labi varam iet pa bezgalīgu labības lauku Tērvetē, vai Rumbulas takām. Galvenais, lai viņa ir tepat. Un vaigi sāpēs, un smiekli neizsīks. Un arī kājas varbūt sāpēs, bet tas nekas, tas viss ir tā vērts. Noejam 20 kilometrus, izdzeram pāris mūrbūdu sidrus, apēdam līdzpaņemtu mājās gatavotu laima siera kūku, apstaigājam tukšu villu jūras krastā, uzkāpjam Lauču akmenī, atrodam priedē iekārtus akmeņus un, ēdot saules puķu sēklas, Zvejniekciema pieturā gaidām autobusu atpakaļ uz Rīgu. Un ir tik labi, un visa gana. Mūsu smieklu avoti gan lai paliek neatklāti, tie lai paliek iezīmēti vien mūsu kartēs.