Zvejniekciems-Lilaste. Tveice un nūdisti

Sēžu vilcienā, ar kastītē saslīdējušām suši pusdienām un ieslēgtu kameru rokās. Garām slīd tveicīgas siltu sūnu un priežu ainavas, degunu kņudina eļļu un metālu smarža. Vilcieni man vienmēr ir šķitis īpašs piedzīvojums, laikam tādēļ, ka bērnībā ar tiem braucu reti. Jāsāk biežāk, tāda braucienu pieredze daudz kur Eiropā vairs nav izbaudāma. Pieņemu, ka drīz arī Latvijā viss mainīsies- un omes vairs neņems līdzi soliņus, lai pakāptos, un divritenis vairs nebūs jāceļ 2 metrus pāri galvai. No Skultes lejup jūra ar vilcienu sasniedzama, un tas atvieglo nokļūšanu tur, kur visu nedēļu ir gribejies visvairāk. Vispār tuvojas tādi kā svētki- Rīga ar katru gājienu arvien tuvāk. Savs attālums jāmēro no vilcena līdz pludmalei- Zvejniekciemā jārēķinās ar papildus 2 kilometriem. Problēma tajā, ka detaļās gājienu neplānoju- zinu vien aptuveno jūras kilometru daudzumu, un aptuveni- kā nokļūt sākumpunktā. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, jo piedzīvojumi līdz ar to neizbēgami, bet lieki soļi arī. Besīgi, ja tie gadās gājiena beigās, kad spēka ir maz vai nav vispār. Un tomēr, risks nomaldīties vai aizkavēties pie upēm pastāv vienmēr, tādus jūras gājienus īsti paredzēt tāpat nevar. Izeju līdz galvenajai ielai,ieeju vietējā veikalā pēc ūdens un saldējuma- tur arī uzzinu, ka tuvākā izeja no civilizācijas uz jūru ir aiz ceļa malā esošas pieturas. Tveice nereāla. Nokļuvusi pie pirmā plakanā akmens, uztaisu improvizētu galdu, un apēdu suši, lai nesakarst un rokās nav jānes. Iesmērējos ar SPF 50 un ceru nepiedegt ka grauzdiņš. Cepures gan nav,jo nepiestāv. Esmu paradusi sasiet sev turbānu, no šallēm, krekliņiem un visa, kas pa rokai. Ja tiešām vajadzēs, plānoju to darīt arī šodien. Šis jūras posms viegli ejams un skaists. Nepārtraukti eju ēdenī peldēt un tad turpinu gājienu, kamēr nožūstu, tādu mērčēšanos atkārtojot reizes 6. Esot jau zem Saulkrastiem, Rīgas virzienā, nokļūstu kopš gājiena sākuma pirmajā nūdistu pludmalē. Izrādās, Saulkrastos ir visgarākā nūdistu pludmale Eiropā! Sajūtas dīvainas - lai gan neviens man ejot drēbes neliek novilkt, jūtos kā nodevēja lūriķe. Nūdisti nez kāpēc vairāk skatus velta apģērbtai man, nevis viens otram. Principā jau vienalga. Lai neizceltos kailo vidū un iegūtu vienmērīgu sauļojumu, nopietni apsveru mesties kaila un turpināt iet tā. Lai septīto reizi nesaslapinātu peldkostīmu, uz mirkli solidarizējos arī es, un kaila iepeldu viļņos. Kad esmu jau saģērbusies un turpinu ceļu, mani kāds nepazīstams vīrietis sveicina. Nezinu, varbūt nūdistos tā pieņemts. Un varbūt viņiem ir arī kopīgs nerakstītais likums- ja esi nūdists, sauļojies vertikāli! Nāk tropisks vasaras lietus un jūtu, ka jābēg. Sasniegusi Lilastes upi, sekoju tai, līdz nokļūstu līdz vilciena sliedēm. Iebraucot Rīgā, lietus mākonis beidzot mani noķer un pāri ķermenim uzstājīgi līst spirdzinoša, silta duša.