Tūja- Tūja. Vētra un bezierunu uzticēšanās svešiniekiem

Visgrūtāk, ceļojot vienai, ir ieplānot, kā tikt uz gājiena sākumpunktu vai mājup. Ir vairākas opcijas – personīgais auto, sabiedriskais transports, autostopi, vai ritenis sava auto bagāžniekā. Nu, tās ir manas opcijas, ja Tev ir kāda labāka ideja, dod ziņu! Posms, ko esmu ieplānojusi iet, Tūjas kempings- Skultes kokosta, ir sabiedriskajiem ne īpaši draudzīgs- man nāktos kilometriem iet no pieturas uz sākumpunktu, sakrājot daudz kilometrus jau līdz jūrai nokļūšanas ceļā un sevi nogrurdinot jau pirms pieskaršanās jūras smiltīm. Un pa plānotajiem piejūras ceļiem stopēt būtu reāli stulbi. Izlemju par labu pēdējam variantam un savā auto iekrauju riteni. Plāns sekojošs: atstāšu riteni ostā, ar auto aizbraukšu uz sākumvietu, un , kad būšu nogājusi 20+ kilometrus gar jūru, tikpat mīšu pa šoseju atpakaļ līdz mašīnai. Skaisti. Bet to visu īstenot gribas ar gariem zobiem, jo šodien cīruļputenis un laiks nav iepriecinošs. Jau turpceļā lietus mijas ar sniegu, tāpēc iet īpaši nesteidzos. Piestāju gan Ādažu krāmu tirdziņā, kas izkārtojies labajā pusē, ceļā uz Carnikavu, gan Skultes tirdziņā pie baznīcas, kur sestdienās vietējie tirgotāji tiekas gan kā garšīga, gan stādāma apmaiņai. Agrā pēspusdienā ierodos Tūjā. Sēžu pie stūres, ēdu poke bowl, un skatos, kā lietus aizsegā kāds svešinieks kaito, izbaudot manam gājienam nepiemēroto, bet viņam tik perfekto vēju. Saņemos, izkāpju no auto un sāku mērot ceļu, savu visilgāk plānoto gājienu. Pēc pieciem kilomatriem sāk pamatīgi snigt, un apģērba virskārta ir manāmi mitra. Sākumā šķiet skaisti, bet laikam neapzinājos, cik garš un smags ceļš gaidāms. Piespiedu nogaidīt, līdz nokrišņi rimstas un pēc piecpadsmit minūtēm turpinu ceļu. Jau biju pamanījusi, ka pie upju ietekām jūrā smiltis ir mazliet ūdeņainākas, plūstošākas kā citviet. Ir bijis tā, ka lecu uz sēkļa un tas izrādās mīksts. Redzu upi, un šo mācību turu kaut kur galvā, bet acīmredzot, atvilktnītē, kas par tālu, lai manī raisītu piesardzību. Redzu, ka upes krastā jūrtaka ved augšup kāpā, un stūrgalvīgi izlemju neklausīt, un tā vietā šķērsot upi pa tai pārmesto stumbru. Esmu stumbra un upes viduspunktā , un no jūras upē ieplūst liels vilnis, sašūpojot ne tikai mani, bet arī koku, kas ir mans vienīgais balsts. Noturu līdzsvaru un izlemju griesties atpakaļ, lai turpinātu pa jūrtakas ieteikto ceļu. Man aiz muguras ieraugu sievieti, kas spilgti dzeltenā, pusslapjā lietusmētelī aicina mani turpināt ceļu uz priekšu, ne atpakaļ. Daudz nedomāju- negribu aizkavēt arī viņas gājienu, jo noprotu, ka aiz manis arī viņa grib iet pāri upei- speru pēdējos soļus pa baļķi un mēģinu veikt pēc iespējas tālāku lēcienu. Smiltis ir tik sakultas, ka mani uzreiz aicina iegrimt viņās pilnībā- uzreiz ieslīdu tajās līdz ceļiem. Fizikas likumu vadīta uzreiz metos četrrāpus, lai pārrāpotu vietu ar lielāku saķeres laukumu un mazāku iespēju noslīkt tur pavisam. Izrāpoju krastā, slapja un smilšaina līdz gurniem . Un atceros par savu mudinātāju- sievieti slapjajā mētelī. Viņa noplāta rokas, un nosaka:”Nu, neko.” Un aiziet pa taciņu, lai apietu upi gar krastu. Mācība- tici sev, paļaujies uz sevi, neapšaubi savus lēmumus, un netici sievietēm slapjos mēteļos. Izgāju krastā, un mēroju vēl 4 kilometrus līdz auto. Slapja, vīlusies un nogurusi. Un, bāc,vēl ritenis jāsavāc!