Kuiviži- Salacgrīva. Kāši un gājputni

Aorīļa sākums. Māsa uzzina par maniem solo piedzīvojumiem un vēlas doties līdzi. Protams, piekrītu, kaut nojaušu, ka tas būs vēl viens traks piedzīvojums, nevis mierīgs gājiens gar jūru. Abas ar auto dodamies uz Salacgrīvu, lai noķertu autobusu, kas mūs aizvedīs līdz gājiena sākumpunktam, Kuivižiem. Te arī laimēju savu ātruma pārsniegšanas sodu. Ārā ir auksti, un sākumā ciešamies iet gar jūras krastu. Māsa neiztur, lūdz iet pa nogāzes augšu. Tur atrodam egli, kurā uzrāpjamies pēc selfijiem. Laikam jau man bija aizmirsies, bet viņai bail no augstuma un šis ir tāds kā drosmes kāpiens. Te augšā arī izlemjam, ka ir īstais brīdis, lai uzpīpētu zāli. Mācība- nekad nepīpē pārgājiena sākumā! Atradušas ērtu soliņu ar skatu uz jūru, ievelkam dziļus, treknus dūmus. Pēc miera mirkļa abas sākam runāt absolūtu kosmosu, no kura astoņdesmit procentus vairs neatceros. Viens atmiņu pavediens bija par dzīves sakritībām, un par liktens nenovēršamību, par to, ka esam kā atslēgas ar robiņiem un, jo sarežģītākas esam, jo grūtāk dzīvē atrast savus īstos robiņus. Un putni ir mūsu paralēlā dimensija, un mēs viens otru saprotam bez vārdiem. Pīles priecājas un kāšiem lido mums pāri galvām, un mēs arī. Ar piepūli sākam ceļu uz priekšu. Kāpu kokos atrodam virvēs iekārtus akmeņus. Pēc kāda laika taka mūs ieved Salacgrīvas Positivus parka teritorijā. Es, joprojām high, pilnīgā šokā par vides maiņu, atsaucu un aizrautīgi stāstu par to, kur bija kura skatuve, un kas kur uzstājās. Viss šķiet neticami mazs un šaurs. Mums aiz muguras iet ģimene un skaļi sarunājas- pagriežamies, jo dzirdu, kā arī vīrietis aiz muguras stāsta par Positivus teltīm un pasākuma organizāciju. Viņam Positivus džemperis. Sakritība? Mēs tā nedomājam. Tad ceļa malā noparkots auto – stiklā zīme miedziņs. Dīvaini. Visu gājiena laiku ik pa laikam dažādās lokācijās ieraugām šo pašu busiņu, kas ik pa laikam atgādina, ka vajag miedziņu. Vai arī neatgādina neko, vien to, ka pilsēta maza. Vēl pieejam pie privātmājas, kas pagalmā kapakmeņus tirgo. Sirreāli un ironiski redzēt uz akmens plāksnēm sazīmētas cenu zīmes, it kā kāds te pagalmā nāvi tirgotu. Lai nu kā, notikumi plūst pāri viens otram, un iemaldāmies Salacgrīvas ostā, sākumā īsti pat nesaprotot,vai maz drīkst. Izrādās, Salacgrīvas osta ir oficiāli pieejama tūristiem! Te koki, pa piederībām sakārtoti, gaida savu biļeti uz ārzemēm. Vēl te smilšu un ogļu kalni. Te snauž milzīgas, saulē izbalējušas metāla bojas, kā smagi milžu pludiņi. Neticam, ka tādas ūdenī stāv vertikāli un vēl negrimst, fizika laikam vienmēr būs mazliet mistiska tēma. Un lasīšu šo pēc gadiem, un kaunā slēpšu seju. Fizikas spēku nomocītas, abas ieejam veikalā, pēc cimdiem un enerģijas dzēriena. Auto ap stūri, un lemjam pārgājienu turpināt citreiz, jābeidz šodien, kamēr smieklīgi. Tā nu nogājām 7 kilometrus, un nu varam vadīt haotiskas ekskursijas arī citiem putniem.