Ugāliete Švarcaldē

Dina Emeriha ir ugāliete, kas jau sešpadsmito gadu dzīvo Vācijā, Freiburgā. Ar viņu tikos darba dienas rītā, kad metiņa Mila Koko bija aizvesta uz bērnudārzu un arī vīrs Lorencs devies dienas gaitās. Dinai šodien nebija jādodas uz darbu maiznīcā, tādēļ pie karstas kafijas tases parunājām par dzīvi un nākotnes plāniem.

Kāds ir Tavs aizbraucējas stāsts?

Uzreiz pēc vidusskolas es nevarēju izlemt, ko darīt. Caur paziņām saņēmu uzaicinājumu doties uz Vāciju, vientuļā māmiņa meklēja auklīti pusotru gadu vecam bērnam. Piekritu, ilgi nedomājot. Nokārtoju tajos laikos vēl nepieciešamo vīzu un dienu pēc izlaiduma ar autobusu devos 30 stundu ilgā ceļā uz Vāciju. Atceros, kā pirmo reizi braucu pāri robežai. Biju nenormāli satraukusies, ja nu nelaiž pāri kādas valsts robežai? Uzsākt jaunu dzīvi Vācijā bija kā lēciens aukstā ūdenī. Tomēr neesmu nožēlojusi ne dienu, ko šeit pavadīju! No sākuma bija nepierasti bez ierastās vides, bet esmu pateicīga liktenim, ka viss tik veiksmīgi iegrozījies.

Kādas sākumā bija Tavas vācu valodas zināšanas?

Kad ierados, vāciski nespēju neko daudz pateikt. Auklējamais bērns vēl bija pavisam maziņš, kopā ar viņu arī mācījāmies runāt. Pirmo gadu vispār ļoti maz sanāca izmantot latviešu valodu. Patiesībā, tikai rakstot vēstules uz mājām, draugiem. Visur citur bija jārunā vāciski, tādēļ zināšanas uzlabojās zibens ātrumā. Man tāds princips, patiesībā! Ja esi citā valstī, Tev ir jāpielāgojas, jārunā tās valsts valodā, jāciena iedzīvotāji. Sākumā visur gāju ar vārdnīcu un izmantoju žestus, trīs mēnešu laikā valoda bija tik laba, ka iešana uz valodas kursiem jau šķita lieka laika izšķiešana.

Kā Tev ar gramatiku? Tas valodās parasti ir klupšanas akmens.

Tur gan izgāju tālmācības kursus, ieguvu sertifikātu. Vispār, dzīvojot šeit tāpat izmanto tikai sarunvalodu, garas teikumu konstrukcijas sarunājoties šķiet samākslotas, stīvas. Tāpat kā jebkurā valodā, arī latviski, gari teikumi skan samocīti.  Vīrs ik pa laikam mani palabo, bet esmu pieradusi neņemt vērā viņa piezīmes par mazajām kļūdiņām – tāpat arī vāciešiem ir savas kļūdas, runājot!

Tu esi ieradusies šeit pirms gandrīz 16 gadiem, jau ilgs laiks pagājis. Vai vāciešu izpratnē vēl esi ārzemniece?

Tagad vācieši, sajutuši manu akcentu, jautā, vai esmu no Itālijas vai Spānijas. Latvietību man nepiedēvē. Šobrīd jau varu pārņemt Vācijas pilsonību, tomēr domāju paturēt Latvijas pasi. Vai iegūt abas.

Kā attīstījās Tava karjera, ko darīji pēc auklītes darba?

Kā auklīte nostrādāju divus gadus, ik pa laikam viesojoties dzimtenē. Freiburgā ir Latviešu centrs Vācijā, Bērzaine. Sāku palīdzēt viņiem ar ēst gatavošanu latviešu sanāksmēs, palīdzēju ikdienas darbos. Kaut kā pamazām iekļuvu latviešu kopienā, kļuvu Daugavas Vanagi Bērzaines nodaļas biedre. Mums nebija daudz darbinieku, nācās darīt visu, kas bija nepieciešams – gan grābt lapas, gan birojā kārtot dokumentus. Tolaik par algu nedomāju, svarīgi bija palīdzēt šeit dzīvojošajiem.

Pēc kāda laika izlēmu, ka bez izglītības tālu netikšu. Kļuvu par pārtikas tehnoloģi- pārdevēju un sāku strādāt maiznīcā. Studijas Vācijā ir smagas, tādēļ pārstāju strādāt Bērzainē, lai spētu pavilkt mācības un praksi, nekam citam īsti neatlika laika.

Tu esi precējusies ar Rumānijas vācieti Lorencu un jums ir kopīgs bērniņš. Kā viņu satiki, kāds ir jūsu satikšanās stāsts?

Kad skolas dēļ bija jāiet praksē, strādāju filiālē, kas atrodas dzelzceļa stacijā. Netālu atradās naktsklubs, kas ierīkots augstceltnes pēdējā stāvā. Viņš tur strādāja par bārmeni un kopā ar kolēģiem pēc garas nakts nāca pie manis uz staciju brokastot. Reiz viņš iedeva man savu numuru. Tajā brīdī negribēju nekādas attiecības, tomēr uzrakstīju viņam, satikāmies. Pēc pāris gadiem apprecējāmies Ventspilī, jūras krastā! Tolaik nebija tik viegli apprecēties ar ārzemnieku, vajadzēja kārtot dokumentus, iet uz dažādām iestādēm. Un nu mums ir meitiņa Mila, kas iet gan vācu bērnu dārzā, gan latviešu skoliņā.

Kādā valodā ar Milu sarunājaties?

Visi runājam vāciski, tomēr meitiņa dzied tikai latviski. Viņai bērnu dārzā un sarunās ar citiem mazajiem jāzina vācu valodu, pagaidām nevēlamies apgrūtināt viņu ar Lorenca un manu dzimto valodu. Bet viss nāk ar laiku! Latvijas vecmamma skaipā runā ar bērnu latviski, māsīca arī, valodu viņa zina! Mila grib, lai viņai latviešu valodā pasakas lasa, dziesmas dzied, domāju, ka drīz viņa sāks arī latviski runāt.

Nesen atvaļinājuma laikā devies uz Ventspili. Ko Tev bija svarīgi viņiem parādīt, kur aizvest?

Vienmēr atvaļinājumos dodamies pie ūdens, arī šoreiz svarīgi bija aiziet uz pludmali. Vācijā tiešām pietrūkst Baltijas jūra. Mēs Ventspilī noķērām vienu dienu, kad tur valdīja pilnīgs bezvējš un jūrā nebija neviena vilnīša. Uz akvaparku aizgājām, pastaigājām pa jauno laukumu, bērnam acis spīdēja, ieraugot laukumiņus, kas ik uz stūra. Vispār, interesanti bija – gājām pa Ventspils ieliņām, redzu, svētku lampiņu apgaismots ielas malā stāv klasesbiedrs! Nebijām mūžību tikušies, visiem sava dzīve, viss mainījies.

Ko rādīji vīram pirmajās reizēs, kad viņš ieradās Latvijā?

Vienu dienu esam bijuši Rīgā, izstaigājām vecpilsētu, pilsētas centru, aizvedu viņu uz Ventspili, Ugāli. Gribētos izbraukāt Latviju, parādīt vairāk. Tagad, kad braucam uz Latviju, vienmēr paliekam Ventspilī, tur visi draugi, radi, paziņas. Vīrs bija pārsteigts, ka Ventspils ir tik klusa, mierīga. Aukstā laikā visi sēž mājās, ieritinājušies komfortā, uz ielas gandrīz nevienas dvēseles. Vasarā jābrauc! Vienmēr, kad esam Ventspilī, ejam ēst uz Skroderkrogu, ļoti patīk tur. Cenas demokrātiskas, ēdieni garšīgi.

Pašlaik Tu joprojām dzīvo vienā no latviešu centra Bērzaine mājām. Vai Tu domā pārvākties uz citu vietu, pilsētu, varbūt uz Latviju?

Nē, nevarētu iedomāties dzīvot kur citur! Pie stāvajiem kalniem pierod, laika apstākļiem arī! Nu jau esmu izveidojusi ģimeni šeit, Latvijā man būtu grūti visu uzsākt visu no jauna. Galu galā, aizbraucu, kad man bija tikai astoņpadsmit gadu. Kad bijām uz vecmammas astoņdesmito dzimšanas dienu, kopā sanācām 100 radi. Viņi jau saprot, ka atpakaļ nebraukšu, vairs nejautā, kad atgriezīšos. Sākumā vecākiem bija skumīgi, tomēr arī viņi pateica, ka svarīgi, lai man būtu labi. Tāpat regulāri sazvanāmies, saucam mammu ciemos.

Kāds ir Tavs novēlējums ventspilniekiem Ziemassvētkos?

Šķiet, ventspilnieki ir laimīgi cilvēki! Vēlu jums labu veselību, saticību, sirsnīgus svētkus ar saviem mīļajiem. Lai priecīgi!