Bohēma decembrī
Dienas
gaismai svīstot, dodos uz vienu no skaistākajām Šveices pilsētām, Bāzeli. Tur esmu
sarunājusi tikšanos ar Raimondu – draugu, ar kuru reiz iepazinos augstskolas liftā.
Viņš jau gandrīz divus gadus dzīvo netālu no Bāzeles, un šī pilsēta ir viņu pilnībā apbūrusi ar savu šarmu. Vai ar brīvdomīgo skatu uz dzīvi.
Raimonds ieved mani kafejnīcā Fumare Non
Fumare, kur vari strādāt, satikties ar draugiem, biznesa
partneriem un izmantot bezmaksas internetu, neiegādājoties neko no
kafejnīcas piedāvājuma. Uzņēmuma vadītāji ir izvirzījuši politisku mērķi, proti,
visiem Šveicē dzīvojošajiem mēnesī ir jānodrošina 2500 frankus (2311 eiro) mēnesī,
tā dodot iedzīvotājiem brīvību darīt to, ko viņi mīl, neuztraucoties par to,
vai pietiks naudas, lai samaksātu rēķinus. Iniciatīva Bāzelē tiek atbalstīta,
atliek pārliecināt vien valdību.
Netālu no futūristiskās izstāžu zāles atrodas antikvariāts, kurā katru viesi uzrunā mākslinieciskais īpašnieks, kurš sevi sauc par Grāfu Seismo. Pie vintage veikaliņa durvīm manekeni ar provokatīviem saukļiem, kokā izgrebts suns, pie melna divriteņa piestiprināta glezna, kuras audekla caurumos iestumti avarējuši helikopteri un lidmašīnas. Veikaliņā ir ap 1000 mūzikas instrumentu. Nav ne jausmas, kā tas viss spēj ietilpt ap 40 m2 lielā telpiņā, tomēr, redzot pārdošanā esošo mantu blīvumu, nekas vairs nepārsteidz. Uz koka sijas rindā sakarinātas 10 vijoles, ģitāras kalpo tapešu vietā, uz bungām sasēdinātas porcelāna lelles un deviņdesmito gadu telefoni. Ja noklausīsies Grāfa dzīvesstāstu (tas obligāts un bez maksas), iepirksies pie viņa vismaz par 100 frankiem, viņš nospēlēs tikai tev sacerētu dziesmu, iespējams, iespiedīs rokā vēl kādu grāmatu un mēģinās pierunāt tevi atnākt ciemos arī rīt. Grāfs Raimondam rokā iespiež vizītkarti, kur viņa mājaslapa un youtube kanāls. Kaut gan, kad piedāvāju aizsūtīt foto, viņš lūdz tos sūtīt pa pastu, internetu pats neizmanto. Grāfa mājaslapa ir šeit .
Ieejam Rātsnama pagalmā, kusumā apbrīnojot tā laika arhitektu un mākslinieku veikumu. Kad sākam kāpt pa trepēm, pagalmā esošais muzikantu pāris sāk spēlēt Viņi dejoja vienu vasaru melodiju. Kā apstulbuši paliekam stāvot. Raimonds noskrien lejā, lai uzzinātu, ka dziesma tomēr ir no kādas slavenas teātra izrādes. Paliekam pie sava, spītīgi uzskatot, ka komponists aizņemies pantiņa melodiju no latviešu kino klasikas. Ieejam arī Münster baznīcā un piknikojam tās tornī, tad kā apmāti sākam klīst pa pilsētas ielām un ieliņām, alkstot ieraudzīt vēl. Viņa smieklu pavadīta, dzeru no neskaitāmajām strūklakām, ienirstam universitātes botāniskajā dārzā, atrodam mazus čiepstuļus, slepus vērojam draudzenes – sirmgalves, skaitām debesskrāpja stāvus un pilsētas egles. Kad satumst, iemaldamies arī Bāzeles tirdziņā, kas pārsteidz ar savu kvalitāti, preču daudzveidību un tik pazīstamo smaržu karuseli.
Netālu no futūristiskās izstāžu zāles atrodas antikvariāts, kurā katru viesi uzrunā mākslinieciskais īpašnieks, kurš sevi sauc par Grāfu Seismo. Pie vintage veikaliņa durvīm manekeni ar provokatīviem saukļiem, kokā izgrebts suns, pie melna divriteņa piestiprināta glezna, kuras audekla caurumos iestumti avarējuši helikopteri un lidmašīnas. Veikaliņā ir ap 1000 mūzikas instrumentu. Nav ne jausmas, kā tas viss spēj ietilpt ap 40 m2 lielā telpiņā, tomēr, redzot pārdošanā esošo mantu blīvumu, nekas vairs nepārsteidz. Uz koka sijas rindā sakarinātas 10 vijoles, ģitāras kalpo tapešu vietā, uz bungām sasēdinātas porcelāna lelles un deviņdesmito gadu telefoni. Ja noklausīsies Grāfa dzīvesstāstu (tas obligāts un bez maksas), iepirksies pie viņa vismaz par 100 frankiem, viņš nospēlēs tikai tev sacerētu dziesmu, iespējams, iespiedīs rokā vēl kādu grāmatu un mēģinās pierunāt tevi atnākt ciemos arī rīt. Grāfs Raimondam rokā iespiež vizītkarti, kur viņa mājaslapa un youtube kanāls. Kaut gan, kad piedāvāju aizsūtīt foto, viņš lūdz tos sūtīt pa pastu, internetu pats neizmanto. Grāfa mājaslapa ir šeit .
Ieejam Rātsnama pagalmā, kusumā apbrīnojot tā laika arhitektu un mākslinieku veikumu. Kad sākam kāpt pa trepēm, pagalmā esošais muzikantu pāris sāk spēlēt Viņi dejoja vienu vasaru melodiju. Kā apstulbuši paliekam stāvot. Raimonds noskrien lejā, lai uzzinātu, ka dziesma tomēr ir no kādas slavenas teātra izrādes. Paliekam pie sava, spītīgi uzskatot, ka komponists aizņemies pantiņa melodiju no latviešu kino klasikas. Ieejam arī Münster baznīcā un piknikojam tās tornī, tad kā apmāti sākam klīst pa pilsētas ielām un ieliņām, alkstot ieraudzīt vēl. Viņa smieklu pavadīta, dzeru no neskaitāmajām strūklakām, ienirstam universitātes botāniskajā dārzā, atrodam mazus čiepstuļus, slepus vērojam draudzenes – sirmgalves, skaitām debesskrāpja stāvus un pilsētas egles. Kad satumst, iemaldamies arī Bāzeles tirdziņā, kas pārsteidz ar savu kvalitāti, preču daudzveidību un tik pazīstamo smaržu karuseli.
Komentāri
Ierakstīt komentāru