Karlsrūe, marķīza un Primarka pilsēta

Sestdien agri no rīta sēdos starppilsētu autobusā, kas mani stundas laikā aizveda līdz Karlsrūei - pilsētai, kuru it kā projektējis pats marķīzs Karls Vilhelms. Karaliski! Ceļš turp nešķita  rojāls un arī garastāvokli neuzlaboja - lēdijas aiz manis izlēma skaļi flirtēt ar krievu tautības šoferīti, kas sajūsmināts izdabāja katrai dāmu vēlmei, pienesot viņām kafiju un izklaidējot ar paredzamiem jokiem. Tomēr biju sev apsolījusi burvīgu dienu, pilnu kultūras pērlēm un jaunām biksītēm. Izlēmu doties uz Primarku, lai apmierinātu savu vēlmi pēc jauniem apakšveļas kalniem un uz lielāko federālās zemes muzeju, Badisches Landesmuseum Karlsruhe, lai uzzinātu par pilsētas vēsturi un tās saistību ar romiešiem. 

Interesanti, ka, atšķirībā no Latvijas, Vācijā ļoti jūtams dzelzceļa transporta monopols. Autoostu principā nav nekur, biļetes ir jāiegādājas internetā vai pie šofera, un peroni bieži vien ir izvietoti pie dzelzceļa stacijām, starp automašīnu stāvlaukumiem.  Pagaidām nesaprotu, kādēļ tā, jo pārvietošanās ar autobusu ir daudz lētāka un īsajos maršrutos aizņem tikpat daudz laika kā braukšana ar vilcienu. 

Lai nu kā, biju klāt, un, pēc izkāpšanas no autobusa, pie dzelzceļa stacijas atradu tūrisma informācijas centru, kas nodrošināja mani ar pilsētas karti. Uzmetot aci kartei,  var redzēt, ka pilsēta tiešām celta organizēti, sākot no marķīza pils, kurā iekārtots muzejs, un ielas kā zirnekļu tīkli apļveidā vijas ap pili, palēnām no tās attālinoties.

Lai pa pilsētu nebūtu jāstaigā ar iepirkumu maisu, nolēmu sākumā doties uz muzeju. Kājām. Tā, manuprāt, ir labākā iespēja, kā apskatīt pilsētas kolorītu, arī, ja netīšām sanāk iemaldīties privātmāju rajonos. Tā arī darīju, jāatzīst, ka orientēšanās ar īstu karti rokās sākumā šķiet īsts pārbaudījums! 

Pa ceļam uz muzeju vēlējos apskatīt tirgus laukumu, kura vidū, pretī luterāņu baznīcai. lepni slejas metāla piramīda, marķīza Karla Vilhelma atdusas vieta. Kad ierados tirgus laukumā, mani sagaidīja vilšanās. Sauksim to par piedzīvojumu! Tirgus laukumā bija izveidots milzīgs būvlaukums, piramīda bija noklāta ar skaidu plāksnēm, man atstājot tikai acīmredzamu vilšanos. 

Federālās zemes muzejs gan bija iespaidīgs, pilī četros stāvos izvietotas ekspozīcijas no aizvēstures līdz mūsdienām. Te atradu gan romiešu skulptūras un vāzes, gan 3000 gadus senas rotas un apģērbus. Muzeja apmeklējums ir nepiedienīgi lēts, students, samaksājot 3 eiro, var stundām klīst pa pils izstādēm, uzkāpjot arī skatu tornī, no kura paveras skats uz steigā dunošo pilsētu. 

Desmit minūšu gājienā no pils atrodas arī mans pēdējais apskates objekts, Primarks. Veikalā esošā trauksme ātri pielipa arī man, un pēc iespējas ātrāk gribējās no turienes prom. Prātā bija skaista, miermīlīga vīzija par gaidāmo pastaigu pa veikalu, izvēloties blūzītes pēc izmēriem sakārtotos plauktos. Tas, ko es redzēju, bija haoss. Dažādu iebraucejtautību pārstāvji, šķita, šeit bija noorganizējuši savu sapulci, paralēli ķerot drēbes no visiem plauktiem, jaucot tās izmēru kokteilī, velkot piedurknes pa putekļaino zemi un zogot gredzenus. Lai gan nē, gredzenus zaga vāciete!

Nopirkusi nepieciešamo veļiņu, laicīgi devos atpakaļ uz autobusa pieturu, iekļaujot atpakaļceļā vēl vienu plānotu nomaldīšanos un iepazīšanos ar uz zemes sēdošu, biezzupu sūcošu autobusa biedreni.