Divas stundas Francijā

Tik patīkami, ka robežas pārdesmit kilometru attālumā! Vācijas dienvidrietumos robežas un citu kultūru tuvums par sevi nepārtraukti atgādina, liekot nepārtraukti plānot neskaitāmus izbraucienus, vienlaikus alkstot apskatīt vēl. Freiburgu no Strasbūras šķir vien 80 kilometri. Grēks turp nedoties un neieelpot Francijas nakti!

Pēc Parīzes traģēdijas Fancijā ir izsludināta pastiprināta robežkontrole, tādēļ ceļam atvēlējām mazliet vairāk laika. Bijām sagatavojuši gan pases, gan ID kartes, es biju apzinīgi ielikusi somā lielu ūdens pudeli, gadījumā, ja mūs kaut kādu iemeslu dēļ Vācijā vairs neielaistu un man sagribētos padzerties, ieiet vannā un izmazgāt drēbes. Turpceļā satiksme lēna ceļa remonta dēļ, pie robežas dzeltenās vestēs tērpti policisti rūpīgi spīdināja lukturīšus katrā automašīnā.  Mūsu mašīnu policisti turpceļā neapturēja. Atpakaļceļā gan, drošības sargiem gribējās zināt, kur bijām un ko viņu valstī darījām. Diezgan baisa realitāte, robežpunktā ap 15 policistu, visi bruņojušies iespaidīgiem ieročiem, mazliet tramīgi. Iespējams, pārspīlēju situāciju, bet tādu drošības kontroli tik nenozīmīgā robežpunktā nekad nebiju redzējusi, mazliet neomulīgi.

Visu ūdeni izdzēru, kamēr braucām, tādēļ pirmais pilsētas apskates objekts bija skaidrs jau pirms ierašanās galapunktā. Iegāju kādā konditorejas veikaliņā, mulsi jautājot iespēju tikt tualetē. Sievietes laikam saprata, ka šī ir trauksme un laipni norādīja uz durvīm aiz letes. Pēc roku nomazgāšanas pateicu pārdevējām neveiklu merci un pa slapjo, tikko mazgāto grīdu tipināju uz izejas durvīm. 

Devos centra virzienā, domājot par neseno teroraktu un sirreālo sajūtu tepat, Eiropā. Gribas zināt Francijā dzīvojošo sajūtas, pārdomas par notikušo. Domās pārcilāju, kā uzsākt sarunu, par tematu runājot iespējami maigi. No tumsas iznira gara vīrieša stāvs, izskatījā pēc vietējā, ar mugursomu. Sapratu, ka viņš mani tūliņ uzrunās, tādēļ izvairījos skatiena. Iespējams, fotoaparāts piesaistīja uzmanību, tādēļ viņš, sapratis, ka esmu tūriste, mēģināja savu neskaidro piedāvājumu pateikt citās valodās. Šķita, ka pēdējais man veltītais sauciens skanēja aptuveni šādi: Chinese? Čing žing džong?Tajā brīdī sapratu, ka viņam nav pilns rublis. Likās, ka metīšos skriet brīdī, kad atskatīdamās sapratu, ka viņš pa tukšo ielu man sāk sekot. Ātrā solī devos uz pilsētas centru, mēģinot sarežģīt valodu eksperta iespēju mani atrast. Un veiksmīgi! Tomēr trauksmes sajūta sirsniņu nepameta ilgi, arī domas par sarunas uzsākšanu ar vietējiem bija aizdzītas.
Pilsēta skaista- ar kanāliņiem, tiltiem, senām, šaurām ieliņām. Ūdenī laiski sūpojas kuģīši, kuros ierīkoti restorāni un bāri, vecpilsētas ielās dzirdamas aizrautīgas sarunas, pilsētas laukumos mirdz pirmās svētku egles,  kafejnīcā aicina skatlogā ievietota smejošas Budas skulptūra un smaidoši romantikas meklētāji.
Pēc divu stundu ilgas pastaigas pa pilsētas ielām uz automašīnu devos ar pārliecību, ka, par spīti visam, šī nav mana pēdējā tikšanās ar Eiropas Parlamenta pilsētu!