Brīvdienas sniegā

Piektdienas rīts. Pamostos svešā dzīvoklī no skaņām, ko rada tikpat svešs kaķis- pusaudzis. Aptvērusi, ka ir jau pēcpusdiena, ātri sakravāju somu, uzmodinu ceļabiedrus un jau pēc kāda laiciņa ar diviem vīriešiem dodos ekspedīcijā uz mūžīgās ziemas novadu. 

Kurzemē jau mēnesi sniega nav vispār. Šķiet neticami, ka kaut kur Latvijā tētis sēž uz ledus un mamma ar savām zilajām slēpēm šļūc pāri pļavām. Vēl biju dzirdējusi arī neticamo stāstu par brāļa ekspedīciju uz Ikšķili un tur iegādātā biljarda galda ripināšanu mājup busiņā, kas, visticamāk, neatbilda viņa autovadītāja apliecībai. Biljarda galds esot piezemējies pirtiņā un nu gaidot spēlētājus. Tas viss šķiet tik amizanti, ka mērķis brīvdienām ir skaidrs- jābrauc mājup,  jāaizbrien līdz ezeram un jāspēlē biljardu! 

Iekāpjam autobusā, kas ved gar mājas ceļa galu. Pirms liktenīgā pagrieziena pieslīdu pie šoferīša, lūdzot mūs tur arī izlaist. Svešais šoferītis paskatās uz mani, un pārsteigts jautā :"Vai Jūs esat TĀ makšķernieka meita?" Sasmejos par viņa secinājumu un sāku stāstīt par tēta pēdējiem  makšķernieka piedzīvojumiem, uz ko šoferītis lepni atbild : "Bet es rīt uz Peipusu!" Novēlējuši šoferītim ne asakas, ar savām pavasara kurpēm slidināmies mājup. 

Ieradušies saņemam vairāk kā cerējuši! Te nebeidzama sniega kupenas, pusmetru garas lāstekas un kaķi ar ziemas kažociņiem! Nolikuši mantas, steidzam sanest pirtī malku, lai sākt divu dienu pēršanās maratonu. Kamēr pirtiņa silst, iemēģinām jauno biljarda galdu, kas, kā solīts, pirtī aizņem visu atpūtas telpu. Mums pievienojas arī brālis un Dincis. Pirtiņas logos iespīd mašīnas lukturi, no naktsmaiņas ieradies tētis. Viņš sasveicinās, sasit strīpainās bumbas caurumos un, sasaucis savus draugus, makšķerniekus, žigli pazūd uz lāvas.
Kad pamostamies, visi jau devušies savās gaitās. Tālis, sajūsmā par biezo ledu, steidz vilkt šaurās slidas, kas, izrādās, ir divus izmērus par mazu un aizslido pāri pagalmam uz pirts pusi. Es uzvelku slēpes un nolemju izbraukt mazu aplīti gar mežmalu. Enerģiskā sunene Šēra skrien man pa priekšu, jaucot slēpju trasīti un mēģinot apgāzt mani katru reizi, kad apstājos. Padodos kārei pēc karstas tējas un slēpoju mājup. Gvido, arī gribēdams iemēģināt slēpju priekus, sāk meklēt alternatīvas neesošajiem slēpju zābakiem. Garāžā atrodam vecas kalnu slēpes ar dzelzs stiprinājumiem. Kājas ar amatiera cienīgiem mezgliem piesienam pie slēpēm un Gvido aizbrauc svilpodams.
Pēc pāris dienu atpūtas sniegotajā brīnumu zemē saņemamies ilgajam ceļam uz Kurzemi, kur, pēc ūdens izslāpušas, mūs mājās gaida podiņā sastādītās dilles. Mamma sadod līdzi sieru, sīpolus un saldētas mellenes, kas, kā jau tam pienākas, mazliet iztek somā. Sabučojamies un mājam mammai ardievas.
Līdz reizei, kad no aukstuma nebūs vairs ne miņas!