Darbs fotofestivālā
Vispār, darba te daudz- varu samācīties organizēšanas procesu no visādiem leņķiem. Ierados pirms festivāla atklāšanas, lai palīdzētu uzstādīt izstādes. Šim festivālam kaut kā raksurīgi ir atrast ikdienā nepieejamas, pamestas, bet vēsturiski svarīgas ēkas, kuras uz pāris mēnešiem tiek piepildītas ar māksliniecisku dzīvību. Jāatzīst, ka liela daļa festivāla apmeklētāju nāk skatīties galvenokārt uz telpām, kurās festivāls iekārtots, tomēr ir arī tādi cilvēki, kas ierodas uz festivālu no Lisabonas un tad dienām staigā pa visām izstādēm, uzsūcot foto emocijas.
Laiks izstāstīt, kas fotofestivālā vispār notiek, kāpēc aklāšanas nedēļas laikā mēs guļam maz un strādājam naktīs. Pa pilsētu (izstāžu zālēs, senās ēkās, kafejnīcās un uz ielas) ir izliktas izstādes ar ap 100 mākslinieku darbiem. Vēl līdz festivāla atklāšanai māksliniekiem bija iespēja iesūtīt savas fotogrāmatas, kas atbilst festivāla tēmai happiness, a place in the sun. Starp visām grāmatām atradu arī vienu, kas ieceļojusi no latvietes Evas Saukanes.
Festivāla atklāšanas nedēļā katru dienu pāri gāžas pasākunu lavīna. Ierodas lielākā daļa mākslinieku, tiek atklātas viņu izstādes. Viņi tiek izklaidēti ar pūtēju orķestri saulrietā, ar dīdžejiem uz jumta, ar tradicionālu ēdienu piramīdām un Portugāles ziemeļu vīniem. Viņi iet saviesīgās vakariņās un ballē privātos naktsklubos. Un mēs, organizatori esam tam visam pa vidu, vadot arī diskusijas un rūpējoties par noslēguma pasākumu.
Uz festivālu ir ieradušies arī jomas profesionāļi un sponsori ar lieliem makiem, kas kopā izvērtē mākslinieku darbus un nosaka, kurš fotogrāfs noslēguma pasākumā saņems 7500 € naudas balvu , kā arī iespēju izveidot personālizstādi nākamgad. Ir vēl viena žūrija, kas izvērtē iesūtītās grāmatas un nosaka uzvarētāju.
Visu pirmo nedēļu skrienam pa pilsētu, dienās nodrošinot visu iesaistīto pušu labsajūtu un naktīs ballējot izstāžu atklāšanās. Pēc pirmās nedēļas festivāla mākslinieki brauc kur nu kurais- vai nu atpakaļ strādāt, vai uz citiem festivāliem, vai arī apceļo Portugāli. Un organizatori paliek Bragā, lai pieskatītu izstādes un to telpās rīkotu alternatīvās mūzikas koncertus un fotogrāfijas meistarklases. Tagad viss skrējiens ir strauji pārgājis rāmā solī un beidzot ir laiks ievilkt gaisu.
Atklāšanas nedēļā te satiku spāni Viktoru Einrihu, kurš no 2009. gada līdz 2011. gadam dzīvoja Rīgā, VEF rūpnīcu rajonā, attīstīja savu fotoprasmi, ballējās ar latviešiem un cītīgi mācījās mūsu valodu. Pēdējo reizi bija Latvijā šovasar, lai vadītu kādu lekciju. Viņa perfekto valodas zināšanu dēļ utomātiski pieņēmu, ka arī tad viņš runāja latviski. Viktors publicēja grāmatu, kurā apkopoti Telavivas, Minhenes un Rīgas ielu skati. Viņš spēlējas ar ēku arhitektūru, pielāgojot to savai iztēlei. Viņa grāmatu vari paskatīties šeit .
Vēl sapazinos ar fotogrāfu Semu Herisu, kurš, bēgot no rutīnas un labi apmaksātā darba Londonā, apceļojis Indiju, tur atradis sevi un nu ar ģimeni laimīgs dzīvo mazā ciematiņā Austrālijā, kur visi zina visus, visi palīdz viens otram un tur rūpi gan par kaimiņa dzīvnieciņiem, gan ik pa laikam uzraudzībā atstāto īpašumu.
Kādā no izstāžu atklāšanām parunājos ar Martu- polieti, kura ar fotogrāfijas palīdzību rāda, cik haotiskas ir sajūtas pēc viņas pārdzīvotās autoavārijas. Sekoju līdzi viņas postiem feisbukā un drīz vien pēc festivāla atklāšanas viņa Polijā pasludināta par mēneša fotogrāfi.
Un autobusā, atceļā no kādas izstādes sāku sarunu ar Frizo Spoelstru, kurš, izrādās, ir bijis Latvijā ne reizi vien, iemūžinot saulgriežu tradīcijas Dikļos. Frizo brauca pa 16 Eiropas valstīm, meklējot un pētot tradicionālos svētkus, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām. Viņš tos iemūžināja, un vilka paralēles vienas valsts tradīcijām ar otru. Pēc tradicionālajiem saulgriežiem viņš palicis Latvijā arī uz Jāņiem, kad viņš lēcis pār ugunskuru, pliks skrējis ar zirgiem un mazgājies rasā. Viņa grāmatas fragmentus publicējis laikraksts the Guardian, kā arī neskaitāmi fotožurnāli un mājaslapas. Kad jautāju viņam, vai ar fotogrāfiju var izdzīvot, viņš teica, ka jā. Un piebilda, ka, pat ja nevarētu, neko citu darīt viņš nemācētu. Frizo iesmēja, ka fiziski nomirtu, ja nevarētu fotogrāfēt.
Un tādi te ir visi- maksimālisti, fotofanāti, sapņu ķērāji un mērķu īstenotāji!
foto: Adriano Ferreira Borges
Uz festivālu ir ieradušies arī jomas profesionāļi un sponsori ar lieliem makiem, kas kopā izvērtē mākslinieku darbus un nosaka, kurš fotogrāfs noslēguma pasākumā saņems 7500 € naudas balvu , kā arī iespēju izveidot personālizstādi nākamgad. Ir vēl viena žūrija, kas izvērtē iesūtītās grāmatas un nosaka uzvarētāju.
Visu pirmo nedēļu skrienam pa pilsētu, dienās nodrošinot visu iesaistīto pušu labsajūtu un naktīs ballējot izstāžu atklāšanās. Pēc pirmās nedēļas festivāla mākslinieki brauc kur nu kurais- vai nu atpakaļ strādāt, vai uz citiem festivāliem, vai arī apceļo Portugāli. Un organizatori paliek Bragā, lai pieskatītu izstādes un to telpās rīkotu alternatīvās mūzikas koncertus un fotogrāfijas meistarklases. Tagad viss skrējiens ir strauji pārgājis rāmā solī un beidzot ir laiks ievilkt gaisu.
Atklāšanas nedēļā te satiku spāni Viktoru Einrihu, kurš no 2009. gada līdz 2011. gadam dzīvoja Rīgā, VEF rūpnīcu rajonā, attīstīja savu fotoprasmi, ballējās ar latviešiem un cītīgi mācījās mūsu valodu. Pēdējo reizi bija Latvijā šovasar, lai vadītu kādu lekciju. Viņa perfekto valodas zināšanu dēļ utomātiski pieņēmu, ka arī tad viņš runāja latviski. Viktors publicēja grāmatu, kurā apkopoti Telavivas, Minhenes un Rīgas ielu skati. Viņš spēlējas ar ēku arhitektūru, pielāgojot to savai iztēlei. Viņa grāmatu vari paskatīties šeit .
Vēl sapazinos ar fotogrāfu Semu Herisu, kurš, bēgot no rutīnas un labi apmaksātā darba Londonā, apceļojis Indiju, tur atradis sevi un nu ar ģimeni laimīgs dzīvo mazā ciematiņā Austrālijā, kur visi zina visus, visi palīdz viens otram un tur rūpi gan par kaimiņa dzīvnieciņiem, gan ik pa laikam uzraudzībā atstāto īpašumu.
Kādā no izstāžu atklāšanām parunājos ar Martu- polieti, kura ar fotogrāfijas palīdzību rāda, cik haotiskas ir sajūtas pēc viņas pārdzīvotās autoavārijas. Sekoju līdzi viņas postiem feisbukā un drīz vien pēc festivāla atklāšanas viņa Polijā pasludināta par mēneša fotogrāfi.
Un autobusā, atceļā no kādas izstādes sāku sarunu ar Frizo Spoelstru, kurš, izrādās, ir bijis Latvijā ne reizi vien, iemūžinot saulgriežu tradīcijas Dikļos. Frizo brauca pa 16 Eiropas valstīm, meklējot un pētot tradicionālos svētkus, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām. Viņš tos iemūžināja, un vilka paralēles vienas valsts tradīcijām ar otru. Pēc tradicionālajiem saulgriežiem viņš palicis Latvijā arī uz Jāņiem, kad viņš lēcis pār ugunskuru, pliks skrējis ar zirgiem un mazgājies rasā. Viņa grāmatas fragmentus publicējis laikraksts the Guardian, kā arī neskaitāmi fotožurnāli un mājaslapas. Kad jautāju viņam, vai ar fotogrāfiju var izdzīvot, viņš teica, ka jā. Un piebilda, ka, pat ja nevarētu, neko citu darīt viņš nemācētu. Frizo iesmēja, ka fiziski nomirtu, ja nevarētu fotogrāfēt.
Un tādi te ir visi- maksimālisti, fotofanāti, sapņu ķērāji un mērķu īstenotāji!
foto: Adriano Ferreira Borges
Komentāri
Ierakstīt komentāru