divas naktis svešos dīvānos

Pirms došanās uz darbu Vācijas Alpos, izlemjam sameklēt naktsmājas Porto naktij pirms lidojuma un Minhenē, mūsu gandrīz galamērķī. Un nakšņot nevis viesnīcās vai hosteļos, bet pie ceļotājiem un exceļotājiem, kas reģistrējušies Couchsurfing, lai dotu iespēju citiem piedzīvojumu meklētājiem palikt viņu dīvānos, uz viņu paklājiem vai pat vannās. Spriežot pēc mūsu radikāli pretējās pēdējo nakšu pieredzes, nakšņošana kaut vannā dažreiz ir reāli laba iespēja. Bet par visu pēc kārtas!

Ja caur Couchsurfing gribi atrast jauku naktsmāju devēju plus mīnus pilsētas centrā, meklē laicīgi! Reiz, kad nakšņoju Amsterdamā, hosti teica, ka viņiem dzīvoklī pietiekušies viesi uz nākamajiem trim mēnešiem un tik viegli dīvānu pilsētā nemaz neatrast. Šķiet, ka atrast apmešanās vietu Porto nakti pirms ierašanās būs nereāli. Un rakstu jau arī ķēdes vēstuli, nomainot tikai hosta vārdu un pieliekot kādu individuālu jociņu. Jau pēc stundas mani izmisīgie meklējumi vainagojas panākumiem! Namatēvs ir Rui, portugālis, kas izceļojis visu pasauli un tagad atgriezies dzimtenē dejo salsu, meditē, strādā par pastnieku un piedāvā dzīvokli ceļotājiem. Iebraukuši Porto, aizejam uz vecpilsētu uzēst tapas- ja nu namatēvs nupat būs paēdis un negribēsies speciāli uzprasīties. Pieēduši pilnu punci, ar autobusu dodamies uz iepriekšpierakstīto adresi kaut kur Douru upes otrā pusē. Kad pārgalvīgi pa kalniem traucošais šoferis beidzot izlaiž mūs pieturā, taustāmies uz dzīvokļa pusi. Rui savā profilā ir norādījis vairākus likumus, kas viņa mājās jāievēro- nezvanīt pie citu durvju zvaniem, nepalikt gulēt ārā uz trepēm, nesist durvis, vakarā neiet dušā, taupīt elektrību- esam gatavojušies doties uz couchsurf cietumu. Tas, ko ieraudzījām, ieejot dzīvoklī, ir mazākais, šokējoši. Gultām un matračiem biebāztā viesistabā pie izvelkamā galda sēž vismaz ducis cilvēku un mielojas eksotiskām, mazliet asām vakariņām- ir grūti saprast, kurš no viņiem ir namatēvs. Istabas stūrī nolikuši mantas apsēžamies pie  galda un apjaušam situāciju- Rui ir tas plecīgais,harmoniskais puisis sarkanajā tējkreklā, kas ar ukraiņu puisi sarunājas par šodienas piedzīvojumiem. Rui pievēršas mums un saka, ka viņa bijusī meitene ir no Rīgas- viņi daudz esot apceļojuši Latviju kopā. Paklačojam par mazliet pietrūkstošo Rīgu un pievēršamies citiem tematiem- Rui saka, ka pēc pasaules apceļošanas viņam gribas dot pretī cilvēcei- atdarīt visiem labajiem cilvēkiem, kas viņam palīdzējuši, kad viņš meklējis naktsmājas. Dzīvoklis ir viņa, bet viņš bieži nakšņo pie vecākiem, tepat netālu. Lai ceļotājiem vairāk vietas dzīvoklī. Tad sanāk, ka pārējie 12 pie galda sēdošie cilvēki ir tādi paši couchsērferi, vienas nakts nakšņotāji, kā mēs. Varbūt ne tādi paši- puse no viņiem ir bezpaužu ceļotāji, kam adrenalīns asinīs. Te ir puisis no Vjetnamas, kas atbraucis uz Porto, lai te sāktu ceļu uz Ameriku, pirms tam sameklejot kādu jahtu, kas kuras komanda meklē divas tauvu turēt spējošas rokas. Te tēju dzer divi ungāri, kas noķēruši lielās Ryanair atlaides un tajās iztērējuši ap 500 eiro, nu ceļojot no valsts uz valsti. Blakus gultā sēž smaidīgs puisis ar rudu bārdiņu, un apkārt viņam izmētāta mitra velobraucēju veļa. Izrādās, viņš un viņa draudzene ir no Jaunzēlandes un ir atbraukuši baudīt Eiropu. Kādu laiku padzīvojuši Londonā, jaunieši saprata, ka lētāk un jautrāk ir ceļot apkārt ar riteņiem. Vēl te ir  kāds puisis ar meiteni, kas, šķiet, nerunā nevienā kopējā valodā- tā arī neuzzinu, no kurienes viņi šeit ieradušies. Tad te ir vācietis ar dredainu draudzenīti.  Vācietim ir 18 gadi un ceļo viņš tāpat vien, jo bija apnicis nekustēt no vietas, mācoties. Tad te ir trīs ukraiņi, divas meitenes un puisis, kuri ir šokā par horvātu pagatavotajiem asajiem rīsiem. Kādā brīdī pie durvīm pieklauvē tumšmataina meitene- viņa ir masiere no Lisabonas un arī viņa paliek kaut kur, šajā trīsistabu dzīvoklī. Tam visam pa vidu, pa istabu planē liela, trekna muša, kurai ne viesi, ne namatēvs nepievērš lieku uzmanību. 

 Vienā brīdī šajā visā sarunu mudžeklī pamanu, ka Rui ir pazudis. Kāds pasaka, ka viņš aizbrauca gulēt pie vecākiem. Tad nu turpinam vieni paši dzīvoties pa viņa istabām- kāds sāk cept ābolkūku, kāds cits kaļ plānus rītdienas pastaigai pa pilsētu, cits atkal- domā, kā savervēt kuģi, lai tiktu pāri okeānam. Ar Tāli attopamies sarunās ar jaunzēlandiešiem. Viņi pa Eiropu nobraukuši jau 8000 km,  pa ceļam ballējoties Sziget festivālā, traucoties pa Austrijas kalnu šosejām, apskatot pilsētas un dabas parkus,peldoties visur, kur iespējams. Un abi drīz plāno lidot uz Āziju, lai turpinātu braukt pa Ķīnas takām un lielceļiem. Abi ir pārsteidzoši enerģiski un entuziasma pārpilni- vairāki tūkstoši kilometru nav spējuši nodarīt pāri viņu sapņiem. Apmainījāmies ar instagram profiliem, lai sekotu viens otru gaitām, reku padalos ar viņējo.

Ap pusnakti ar ungāra palīdzību (viņš te paliek jau 3. nakti, tāpēc pārzina visus brīvos madračus) uzklājam gultu un ieritināmies miegā. No rīta uzrakstam pateicības vēstulīti un dodamies uz pilsētu , pirms lidojuma paķert pēdējos Potugāles baložus. 

Ielidojam Minhenē, lai dotos pie otrā couchsurf hosta, kas arī sameklēts divas dienas iepriekš. Un lidostā, pie izejas vārtiem sadzirdam latviešu ģimeni- sieva kliedz uz vīru par it kā lidmašīnā aizmirstām mantām un tad lūdz viņu sievu nepamest. Nopriecājamies, ka šī drāma nav mūsējā un kāpjam metro.
Otrs namatēvs ir polis, Mariušs, kurš kādā Minhenes universitātē pasniedz kvantu fiziku, paralēli profesionāli nodarbojoties ar izpletņlēkšanu. No vietējā alus iereibuši un Mariuša mudināti, uzvilkām smagās mugursomas un viņš pastāstīja, kādi ir izpletņlēkšanas pamatprincipi, tomēr neļaujot lēkt no balkona. Kad jautājam, kādēļ viņš padziļināti studēja fiziku, Mariušs atbild, ka atceras, kā bērnībā gulēja uz zemes un skatījās naksnīgajās debesīs. Toreiz viņš aizdomājās par to, kā viss ir radies un kāpēc tās zvaigznes tur vispār ir. Mēs sasmejamies par tik klišejisku atbildi, liekot iesmiet arīviņam. Mariušs ir gādīgs namatēvs, kas sagaida un pavada, liekot mums justies kaut kā īpaši. Viņam ir laiks pastāstīt par pilsētu un par sevi, mums ir iespēja sapazīties un kaut kā sakonektēties. Aizmiegot novēlam labas naktis un guļam ciešus sapnīšus. Pamostoties piedzīvojumi nebeidzas- dīvainā kārtā izsitas korķi un mums, dzīvokļa nepārzinātājiem, nākas meklēt, kā viņus atkal ieslēgt. Atrodu tādu kā veclaicīgu sadalītājskapi ar mašīnai līdzīgām aizdedzes svecēm- joprojām nezinu, vai tām bija kāda saistība ar elektrības pazušanu. Lai nu kā, gribējām elektrību tā maģiski salabot un viena no tām svecēm nokrita zemē. Uzrakstīju Mariušam vēstuli, cenšoties paskaidrot nedarbu, pretī sagaidot baiļpilnu vēstuli ar jautājumu,vai viņam jāskrien mājās skatīties, vai kaut kas nedeg. Nomierinājām un uzaicinājām uz Latviju, lai viņš arī varētu saplēst kādu mūsu štruntiņu.

Couchsurf pieredzes ir tieši tik atšķirīgas pat viena ceļojuma ietvaros! Tu nekad nezini, kur un ar ko paliksi, satiksi un kādas izvētīsies Tavas sarunas, tomēr apsolu Tev vienu- Tu sajutīsi cilvēcīgu laipnību, bezizmēra uzticību, dzirdēsi jaunus stāstus un pilnīgi noteikti iegūsi vēl vienu savējo- couchsurf stāstu.