Kā mēs pazaudējām AirBnb kaķi

Kad jāmeklē ligzdiņa ārzemēs, mums visiem ir savi perfektā dzīvokļa parametri. Vienam gribas dzīvot maksimāli tuvu centram, otram- maksimāli lēti. Citam atkal gribēsies wifi vai skaistu terasi, kur malkot rīta kafiju. Tālim gribējās arī vannu. Un man- ikdienu starp vietējiem. Materializējās visas mūsu vēlmes. Un ar uzviju- bonusā dzīvei ar portugāļiem, ieguvām arī 24/7 dzīvi ar portugāliski saprotošiem zvēriem. Ikdienu laiski pavadām ar astoņus gadus vecu runci, kura melnais purniņš atgādina kādai vēsturiskai personībai piederošu ūsu, un sunci, kas ir traki mīlīgs, bet no rītiem uzstājīgi rušinās zem segas.

Ar sunīti viss forši- ejam staigāties, mētājam bumbu pa istabām, barojam ar sieru, picām un makaroniem. Ar Hiču (tā esam kaķi iesaukuši) viss citādi. Viņš ir suņa  nomocīts minkāns, kurš ņurd pie katra pieskāriena, baidīdamies, ka, tāpat kā suns, ņurcīsim viņu līdz sāpēm. Tieši tāpēc šo dzīves pabērnu gribas mīļot vēl vairāk! Hiča ir dzīvokļa kaķis un mums stingri piekodināts viņu uz terases vai balkona nelaist.

Tomēr, jo vairāk aizliegsi, jo vairāk gribēsies! Pienāk Visu svēto nakts. Un kaķis aiziet svinēt. Kā ņindzas sākam lēkāt pa kaimiņu balkoniem un terasēm pazudušā meklējumos, es aiz sevis mēğinu atstāt tunča smaržu, ik pa laikam noliekot uz maliņām eļļainās zivs pikučus. Skumjākais tas, ka minku nekādi nevaram pasaukt - viņam nospļauties par mūsu izdomāto vārdu. Un īstais vārds tā arī nekad nav palicis atmiņā.

Sākas operācija: Hiča. Misija ieilgst. Kaķis nerādās. Izlemju sēdēt pie loga un vaksēt kājas, ar abām acīm vērojot tunča kripatas uz grīdas. Tiklīdz atdalu vaska strēmeles un uzlīmēju tās uz kājām, savu pelēki nosmērēto galviņu no loga malas pabāž Hiča, sākot mieloties. Es ātri norauju strēmeles un vaskainām rokām stiepjos pēc kaķa. Hiča vēl nav piepildījis savu nakts plānu, tāpēc tikpat ātri no manis attālinās. Nelaime tāda, ka manas rokas ir paspējušas viņam pieskarties un kaķis, bēgot, no sevis izrauj spalvu kušķīti, atstājot to manā lipīgajā plaukstā. Hiča uzšņāc un aizskrien pa balkona malu.

Sākam Youtube skatīties kaķu pievilināšanas metodes, vienlaikus  lejuplādētā aplikācijā atskaņojot mazu minču skaņas. Pēc trim izmisuma stundām, kad bezcerībā sāku meklēt nākamo dzīvesvietu, nojaušot, ka AirBnb saimnieks tikko ir zaudējis savu kaķu bērnu, Hiča atkal parādās aiz loga un sāk laizīt tunci. Ar māņkustībām veikli iemānam zvēriņu istabā un atgūstam Helovīnu nakts harmoniju.

No šī stāsta daudz, ko mācīties. Nekad netici kaķim. Nekad neatstāj balkonu vaļā. Vienmēr turi mājās tunci. Un nekad nevaksē kājas, ja pazudis kaķis.